My eyes are closing
I feel like I’m frozen
Don’t wanna wake up
Outside is too dark
My eyes are crying
My soul is dying
I wish I could fly
Like a butterfly
Sveiki. Ieraksta virsraksts tik tiešām neatbildīs šeit rakstītajam. Bet lai nu kā...ķeršos pie lietas. Neko dižu te nerakstīšu. Tikai to, cik ''aizraujoša'' bija šī diena, kā jau parasti - otrdiena.
Starp citu, 3.nodaļa būs jau pavisam drīz, man nesanāk tik ātri uzrakstīt, jo pašlaik strādāju pie pētnieciskā darba, kas jānodod jau martā. Tēma ir '' Tūrisma maršruti Ogrē''
Jā, jau 16 gadus es dzīvoju šajā nelielajā pilsētiņā Latvijas centrā - tā vismaz man liekas, jo vizuāli tā tiešām atrodas Latvijai tieši centrā. Mmm...Ziemas laikā šī pilsēta ir kā pasakā, lai gan sniegu ir tik ļoti grūti izbrist, es tāpat vēl priecājos par to, ka tāds vismaz ir, un nedaudz vairāk par iepriekšējajiem gadiem.
Tā kā mans dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, Sniegs ir piekritis gandrīz tik augstu, ka man jābrīnās, ka tas vēl neveļas iekšā balkonā.
Nu labi, atgriežamies pie tā ko gribēju rakstīt. Mana šodiena. Nevaru izdomāt kā lai vēl to pasaka...
Kā jau vienmēr piecēlos 6:40 , protams, 20 minūtes vēl pagulēdama.
Pirms skolas vēl satikos ar draudzeni no skolas un tā nu reizē gājām uz to auksto , drūmo vietu bez restēm, kuru citi mēdz saukt par skolu...Pa ceļam runājām par kādu cilvēku kuram vēl pirms dažām nedēļām varēju uzticēt visu, bet tagad tā vairs nav. Sapratu, ka tāds cilvēks manu draudzību nav pelnījis. Viss jau būtu labi, tas vis ko viņa pateica nebija nekas traks par to, ko viņa man pateica pašās beigās...Tas tiešām mani pat nedaudz saraudināja. Es biju vīlusies. Apbrīnoju, kā cilvēki tik īsā laika sprīdī var tik ļoti izmainīties. Palikt tik riebīgiem, tik neizturamiem, tik...tik...man pat nav piemērotu vārdu, lai gan vakar tādi no manas mutes lija ārā kā ūdens no krūzes.
P.S pirmais salīdzinājums šajā ierakstā.
šī diena bija diezgan garlaicīga. Viss jau būtu labi, ja es neaizmirstu somā ielikt mp3, ko es protams arī aizmirsu izdarīt.
Hmm...Tas cilvēks šodien man acīs neieskatījās ne reizi. Varbūt jūtas neērti par to ko pateica? Lai gan, šis radījums nekad nespētu saprast savu kļūdu. Viņš saka, ka ir ļoti spītīgs un iedomīgs, bet man liekas, ka nejau tāds viņš ir...Viņš ir vienkārši nožēlojams cilvēks. Kā tāds cilvēks vispār var nodarīt pāri kādam, kuram gan viņš uzticējās, gan uzticējās viņam.
Esmu novirzijusies no tēmas. Bet tā nu tas ir, manī vienkārši viss deg, smadzenes no pārlieku lielās domāšanas , liekas , ka tūlīt uzsprāgs. Un vēl bez šīs problēmas , man vēl ir daudz problēmu, kas liek manai sirdij no sāpēm sisties kā negudrai. Prātā valda nekārtība, kas tā vien prasās lai viņu sakārto, visu saliek kārtīgi pa plauktiņiem, lieko izmetot...
I feel like I’m frozen
Don’t wanna wake up
Outside is too dark
My eyes are crying
My soul is dying
I wish I could fly
Like a butterfly
Sveiki. Ieraksta virsraksts tik tiešām neatbildīs šeit rakstītajam. Bet lai nu kā...ķeršos pie lietas. Neko dižu te nerakstīšu. Tikai to, cik ''aizraujoša'' bija šī diena, kā jau parasti - otrdiena.
Starp citu, 3.nodaļa būs jau pavisam drīz, man nesanāk tik ātri uzrakstīt, jo pašlaik strādāju pie pētnieciskā darba, kas jānodod jau martā. Tēma ir '' Tūrisma maršruti Ogrē''
Jā, jau 16 gadus es dzīvoju šajā nelielajā pilsētiņā Latvijas centrā - tā vismaz man liekas, jo vizuāli tā tiešām atrodas Latvijai tieši centrā. Mmm...Ziemas laikā šī pilsēta ir kā pasakā, lai gan sniegu ir tik ļoti grūti izbrist, es tāpat vēl priecājos par to, ka tāds vismaz ir, un nedaudz vairāk par iepriekšējajiem gadiem.
Tā kā mans dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, Sniegs ir piekritis gandrīz tik augstu, ka man jābrīnās, ka tas vēl neveļas iekšā balkonā.
Nu labi, atgriežamies pie tā ko gribēju rakstīt. Mana šodiena. Nevaru izdomāt kā lai vēl to pasaka...
Kā jau vienmēr piecēlos 6:40 , protams, 20 minūtes vēl pagulēdama.
Pirms skolas vēl satikos ar draudzeni no skolas un tā nu reizē gājām uz to auksto , drūmo vietu bez restēm, kuru citi mēdz saukt par skolu...Pa ceļam runājām par kādu cilvēku kuram vēl pirms dažām nedēļām varēju uzticēt visu, bet tagad tā vairs nav. Sapratu, ka tāds cilvēks manu draudzību nav pelnījis. Viss jau būtu labi, tas vis ko viņa pateica nebija nekas traks par to, ko viņa man pateica pašās beigās...Tas tiešām mani pat nedaudz saraudināja. Es biju vīlusies. Apbrīnoju, kā cilvēki tik īsā laika sprīdī var tik ļoti izmainīties. Palikt tik riebīgiem, tik neizturamiem, tik...tik...man pat nav piemērotu vārdu, lai gan vakar tādi no manas mutes lija ārā kā ūdens no krūzes.
P.S pirmais salīdzinājums šajā ierakstā.
šī diena bija diezgan garlaicīga. Viss jau būtu labi, ja es neaizmirstu somā ielikt mp3, ko es protams arī aizmirsu izdarīt.
Hmm...Tas cilvēks šodien man acīs neieskatījās ne reizi. Varbūt jūtas neērti par to ko pateica? Lai gan, šis radījums nekad nespētu saprast savu kļūdu. Viņš saka, ka ir ļoti spītīgs un iedomīgs, bet man liekas, ka nejau tāds viņš ir...Viņš ir vienkārši nožēlojams cilvēks. Kā tāds cilvēks vispār var nodarīt pāri kādam, kuram gan viņš uzticējās, gan uzticējās viņam.
Esmu novirzijusies no tēmas. Bet tā nu tas ir, manī vienkārši viss deg, smadzenes no pārlieku lielās domāšanas , liekas , ka tūlīt uzsprāgs. Un vēl bez šīs problēmas , man vēl ir daudz problēmu, kas liek manai sirdij no sāpēm sisties kā negudrai. Prātā valda nekārtība, kas tā vien prasās lai viņu sakārto, visu saliek kārtīgi pa plauktiņiem, lieko izmetot...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru