Burtiski pirms pāris minūtēm piecēlos. Ieslēdzu tv, kā parasti to mēdzu darīt, un pirmais ko ieraudziju bija TITāNIKS ! Atkārtojums..dāaa...Kapēc tieši tāds dienas iesākums?
Tāpēc ieslēdzu mp3, uzgriezu volume uz skaļāko un tagad sēžu pie datora, un rakstu šo te, izvairos skatīties visus tos Valentīndienas video - tikai sabojā garastāvokli.
Vispār jūtos tāpat kā visās pārējajās dienās - ideāli. Nu ne gluži ideāli, bet slikti arī nē.
pašlaik klausos - All time Low - Damned if i do Ya
Iedomājieties? Tas tiešām ir iespējams. šodien tas notika ar mani.
Pirmajā brīdī čakli rakstīju visu ko pasniedzēja diktēja, bet jau otrajā brīdī sapņoju par to, cik labi būtu, ja būtu...Nākamajā brīdī attapos, un sapratu, ka nebiju pat aizmigusi. Pēc tam miegs patiešām nāca, es spītīgi centos nepadoties tam, bet mani acu plakstiņi uzvarēja...Vienā ausī skanēja mūzika, bet otrajā pasniedzējas klusā, bet griezīgā balss, kuru centoss ignorēt. Galvu ar kreiso roku atbalstīju pret galdu, noslēpjam aiz tumši brūnajiem matiem mp3 austiņu, lai gan tāpat to nevarēja pamanīt, tikai melno vadu. Ar labo roku slābi turēju pildspalvu , ar pēdējajiem spēkiem, kuri nebija vēl ''aizmiguši'' to centos neizlaist no rokām.
Nākošā stunda pagāja tieši tāpat, vienīgi šoreiz es negulēju, skatījos tieši uz sienu, uz kuras skolotāja prezentēja prezentāciju, bet nemaz tajā visā neiedziļinājos, ar acīm kaut cik vaļā , turpināju sapņot, būt savā iztēlotajā pasaulē, kurā bija arī mana simpātija. Jā, diezgan daudzas meitenes mēdz sapņot par savām simpātijām, kā būtu, ja būtu...[atkārtojos]
Tad pienāca negaidīts uzdevums. Pateikt savas 3 labās īpašības. Jā, liekas diezgan vienkārši...Bet...Nemaz tik vienkārši nebija. Vispirms es domāju, kāda es vispār esmu? Un nonācu pie secinājuma, ka sevi nemaz nepazīstu. Es nemācēju sevi noraksturot. Izdomāju 2 īpašības un nosaucu tās. Pēc tam atviegloti nopūtos, kad vairs mani neviens nemocīja un negaidīja apmēram 3 minūtes manu atbildi.
Tad pasniedzēja atkal sāka mums stāstīt par Izturēšanos pret klientiem utt...[tas ietilpst manas profesijas apgūšanā] Un to protams es arī laidu gar ausīm, sapņojot, ka atkal esmu savā pasaulītē ar viņu...Beigās tikai dzirdēju : '' Nu, vai sapratāt?'' Es protams pievienojos citiem, un lēni pamāju ar galvu.
Dienu mājās pavadīju kā parasti - garlaikojoties.
Negribēju gari rakstīt, bet nu sanāca, turklāt, tas jau vēl nav viss...Bet tā kā...nu jāā...whatever...
12 dienas līdz Svētā Valentīna dienai. Man laikam būtu jālēkā no laimes. Diemžēl es to nemaz nevēlos, jo nejūtos tik ideāli lai tagad lēkātu. Kā iepriekšējajos 14.februāros, arī šogad es to pavadīšu viena.
šodien biju tikai uz vienu lekciju un tajā pašā vienkārši ''atsēdēju'' . Rīt daudzi kursa biedri būs Baltictour 2010 pasākumā. Piedodied, bet šo pasākumu ar savu klātbūtni nepagodināšu.
Nācās vest savu mīļo brūno sunīti uz veterināro klīniku, kaut kas viņam bija noticis ar labo actiņu, viņš ar viņu šķielēja, turklāt viņa visa bija sārta. Kā izrādijās - iekaisusi. Nu ko, nekas cits neatlika kā nopirkt viņam pilienus un pipeti ar kuru tos pilināt 3-4 reizes dienā. Nabadziņš uz mani ir apvainojies, bet man nav ne jausmas par ko, jo es taču tikai vēlos kā labāk. Ja jau suns ir cilvēka uzticamākais draugs, kas nekad savu siamnieku neatstātu nelaimē, tad jau arī mums, kā viņu saimniekiem, ir jāpalīdz.
Bez manīm un mana suņa klīnikā gaidīja vēl 3 suņu saimnieki. Pajautāju kurš ir pēdējais un nemanāmi apsēdos telpas stūrī novietotajā dīvānā, paņemdama sunīti klēpī. Nabadziņš bija ierāvies man klēpī, tā it kā viņš nebūtu atnācis vienkārši pārbaudīt aci, bet tā kā uz iemidzināšanu.
Runājot par iemidzināšanu. Man diezgan aizdomīgi likās, ka kāds sunīts gulēja ietīts uz gridas esošajā segā un ne vienu pašu reizīti nepakustējās, lai gan viņš bija dzīvs. Tad kad pienāca viņa kārta, kad saimniece sāka iepazīstināt ārsti ar savu suni un viņa problēmu, man viss kļuva skaidrs - kaulu vēzis. Kājas bija paralizētas. Saimniece vakar pat bija iedevusi 2 imubletina tabletītes lai sunītis tik ļoti nemocītos sāpēs. Bet nekas nelīdzeja, jo kā viņa stāstija , pēc 2 naktī viņš sāka nežēlīgi kaukt un gaudot.
Dzirdēju no ārsta vārdu - iemidzināsim, diemžēl nevar nekādi palīdzēt. Protams var jau kaut ko izdomāt, bet viņš turpmākajā nakotnē ļoti mocīsies. Saimniece izvēlējās iemidzināšanu. Viņa izgāja no telpas, atstādama tur vīru, kas slaukot asaras glaudīja nabaga bezspēcīgo radījumu un noraudzījās, kā drauga dzīvība pamazām nodziest, arī es to redzēju, redzēju kā aizvien lēnāk cilājas viņa vēderiņš, līdz tas apstāja...Nu viņš bija prom. Un gan jau skrēja pa plašu zaļumiem bagātu pļavu kuras visā platumā un garumā bija izmētāti visādi suņu gardumi sākot no suņu šokolādēm beidzot ar kauliem un barību.
Mēs visi klātesošie, kas gaidījām rindā , izteicām līdzjūtību. Jo tas tomēr ir ļoti drausmīgi , kad kās uzticams mājdzivnieks, kuram tu atdevi savu daļu sirds un dvēseles, kuram tik ļoti biji pieķēries, nu vairs nebija. Tā vienkārši nebija, no vienas nelielas zāļu devas, kas dzīvniekam bija nāvējoša.
Dīvainā kārtē pēc brītiņa suņi kuri gaidīja savu kārtu, pēkšņi sāka kaukt, drebēt, ņurdēt utml...Laikam sajuta kāda nāvi.
Noskatījos kā sunīša saimnieki lēnām izgāja ārā ar to pašu sedziņu kurā bija ietīts sunītis. Iesēdās mašīnā un aizbrauca.
Velreiz paskatījos uz mirušā sunīša ķermeni kuru lēnām iestūma melnā maisā, vetārste aizvēra durvis un tad vairs nekas nebija ne dzirdams , ne redzams. Es pievērsos atpakaļ pie sava sunīša un cieši , cieši apķēru. Tagad saprotu , cik šie dzīvnieki mums ir labi draugi.
Sveeiki!
šodiena bija visdrausmīgākā diena kādu man jeb kad agrāk nācies piedzīvot.
Jūtos stulbi, jo labāk par vakardienu nejūtos, kakls sāp vēl drausmīgāk un nekādas tējas vairs nelīdz...
Protams mani pat ļoti ''iepriecināja'' ziņa, ka pētnieciskajam darbam jāgatavo ne mazāk par 30 lapām. Ko es tik daudzās lapās sadrukāšu??
Njā, printerim krāsu vajadzēs nopirkt, jo ar to , kas pašlaik ir - nepietiks. Hate it.
Rīt jābrauc uz ķīpsalu, bet tā kā es esmu slima, diez vai kaut kur kustēšos no mājām...
Tā nu es šodien līdz bibliotēkai neaizgāju, izdomāju, ka aiziešu rīt, savākšos materiālus un melnrakstu pētnieciskajam darbam uz datora sākšu gatavot sestdien. Lai cik sūdīgi [atvainojos] ar manu veselību nebūtu.
šodien stundu laikā to vien darīju kā skatījos pa logu ārā uz balto sniega segu, kas jau turās vairāk par nedēļu, un nemaz neizskatās, ka tuvākajā laikā taisās nokust.
Tā jau man patīk sniegs, bet tā brišana cauri viņam kļūst apnicīga.
šodien skatīju savas vecās bildes, sapratu to, ka es esmu tik ļoti mainījusies. Pat vairāk mainījusies par tiem cilvēkiem kuri veikuši plastiskās operācijas lai izlabotu kādu savas sejas nepilnību, cerot, ka viņi izskatīsies jaunāki.
šodien pie mums atnāca mana tēva draugs kurš pirms nedēļas atlidojis no ASV. Nabags nepaspēja noģērbties kad jau , protams kā vienmēr, es pacentos un nobiedēju viņu ar negaidītu SVEIKI no mugurpuses. Haha, so evil...but whatever...
Mja..šodiena pavadīta vienā lielā slinkumā. Tikko noskatījos BEIDZOT ''Avataru''.
http://www.youtube.com/watch?v=sCBosN4CHvo
