Iedomājieties? Tas tiešām ir iespējams. šodien tas notika ar mani.
Pirmajā brīdī čakli rakstīju visu ko pasniedzēja diktēja, bet jau otrajā brīdī sapņoju par to, cik labi būtu, ja būtu...Nākamajā brīdī attapos, un sapratu, ka nebiju pat aizmigusi. Pēc tam miegs patiešām nāca, es spītīgi centos nepadoties tam, bet mani acu plakstiņi uzvarēja...Vienā ausī skanēja mūzika, bet otrajā pasniedzējas klusā, bet griezīgā balss, kuru centoss ignorēt. Galvu ar kreiso roku atbalstīju pret galdu, noslēpjam aiz tumši brūnajiem matiem mp3 austiņu, lai gan tāpat to nevarēja pamanīt, tikai melno vadu. Ar labo roku slābi turēju pildspalvu , ar pēdējajiem spēkiem, kuri nebija vēl ''aizmiguši'' to centos neizlaist no rokām.
Nākošā stunda pagāja tieši tāpat, vienīgi šoreiz es negulēju, skatījos tieši uz sienu, uz kuras skolotāja prezentēja prezentāciju, bet nemaz tajā visā neiedziļinājos, ar acīm kaut cik vaļā , turpināju sapņot, būt savā iztēlotajā pasaulē, kurā bija arī mana simpātija. Jā, diezgan daudzas meitenes mēdz sapņot par savām simpātijām, kā būtu, ja būtu...[atkārtojos]
Tad pienāca negaidīts uzdevums. Pateikt savas 3 labās īpašības. Jā, liekas diezgan vienkārši...Bet...Nemaz tik vienkārši nebija. Vispirms es domāju, kāda es vispār esmu? Un nonācu pie secinājuma, ka sevi nemaz nepazīstu. Es nemācēju sevi noraksturot. Izdomāju 2 īpašības un nosaucu tās. Pēc tam atviegloti nopūtos, kad vairs mani neviens nemocīja un negaidīja apmēram 3 minūtes manu atbildi.
Tad pasniedzēja atkal sāka mums stāstīt par Izturēšanos pret klientiem utt...[tas ietilpst manas profesijas apgūšanā] Un to protams es arī laidu gar ausīm, sapņojot, ka atkal esmu savā pasaulītē ar viņu...Beigās tikai dzirdēju : '' Nu, vai sapratāt?'' Es protams pievienojos citiem, un lēni pamāju ar galvu.
Dienu mājās pavadīju kā parasti - garlaikojoties.
Negribēju gari rakstīt, bet nu sanāca, turklāt, tas jau vēl nav viss...Bet tā kā...nu jāā...whatever...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru